reiz sen senos laikos dzīvoja margrietiņa- tāda maza un nemanāma, bet ļoti jauka un neizsmaļama dzīvesprieka pārpildīta. Tai katra diena likās kā jauns piedzīvojums. Tai tik ļoti patika augt un dzīvot uz šīs zemes, kur bija gan saule, kas sildīja tās lapiņas, gan vējš, kas siltā dienā atveldzēja, gan lietus, kas nekad neļāva aizmirst par to, cik IR labi.

Tomēr mazajai puķītei vienmēr likās, ka kaut kā trūkst. Viņa vienmēr noraudzījāsm, kā pļavā iesoļo kāds  cilvēks un noplūc kādu no pļavas ziediem, bet tikai ne viņu…. Bet tas nekas, sev noteica margrietiņa. Viņa priecājās par katru kaimiņieni, kuru noplūca jaunēklis, lai dāvātu mīļotai, vai arī jauna meita , lai iepītu savā svētku vakarā. Viņa priecājās, ka tai ir dota tā laime baudīt sauli, vēju un  lietu vēl vienu dienu.., un tad vēl vienu..un vēl vienu.

Bet tad vasara jau gāja uz beigām un margrietiņa saprata, ka saule pazudīs, ka viņas priekiem būs beigas..un viņai arī. Nu viņa katru dienu sāka lūgties ,kaut šodien kāds to noplūktu, kaut vecs dzērājonka, lai ar to aizmālētu caurumu platmalē vai iztrūkstošo pogu žaketē. Neviens nenāca. Margrietiņa saņēma visus savus spēkus, izslējās taisni, pagrieza skaisto galviņu pret sauli, lai tā varētu spēlēties margrietiņas baltajās ziedlapiņās. Tad nāca kāda maza meitenīte. Margrietiņa jau priecājās, tik ļoti…, viņa cerēja , ka mazā izvēlēsies tieši viņu lai zīlētu mīlestību rotaļājoties. Meitene pietupās, tik tuvu margrietiņai, ka viņa varēja sajust mazās satraukto elpu… meitene pastiepa rociņu uz ziediņa pusi,bet.. atskanēja sauciens. Meitenes draudzene bija pamanījusi”ideālo” margrietiņu zīlēšanai un meitene aizskrēja to noplūkt.

Ziediņš nolieca galvu, sakļāva visas savas ziedlapiņas cieši cieši ap sevi un nobirdināja vienu rasas asaru.

Pienāca jauna diena. Saule spīdēja tik pasakaini spoži. Margrietiņa pamodās no miega, pavērās sev apkārt un pamanīja, ka bija palikusi pavisam viena. Nakts laikā gavis, kas mēdza pļavā ganīties bija apēdušas visus atlikušos ziediņus, tikai ne viņu. Pat govij, kā barība, viņa bija par sliktu… Tad grābiens, sāpes un kāds aizelsies skrēja ar puķīti rokā. Beidzot, beidzot..kāds bija viņu paņēmis. Kāds jauns puisis steidzās satikt ssavu meiteni, pa ceļam bija to noplūcis. Kas par laimi, kādi prieki!

Skūpsts, apskāviens..zēns sniedz meitenei ziedu.. margrietiņa atvērusi savu ziedu plaši plaši, smaida, visas lapiņas glīti pavērusi, katru uz savu pusi ( viņa jau bij iemācījusies, kā izskatīties glīti). “vai to Tu sauc par puķi?” meitene izbrīnā nokliedzas un nomet margrietiņu zemē. “Bet tā bija no sirds, pats izr.audzījos, to labāko! “atrauc puisis.

Meitene aiziet. Puisis seko.

Margrietiņa zemē mētājoties raud…viņa centās būt cik laba vien varēja, bet nebija gana..viņai ( viņam)

/www.plia.blogs.lv/