Pēc pāvu atgriešanās ,Rožu lapu ģimene kļuva tāda, savādāka. Tā kļuva atvērtāka, draudzīgāka. Piena pārdevējai vairs nebija jānopūlas pa nakti, lai izdomātu kādu joku, ko no rīta pastāstīt drīmajai Gabrielai Rožlapai, Arturam Rožlapai, vai kādam citam no viņu ģimenes. Protams, Ka pazūdot pāviem, visi bija satraukti.
Bet pagāja laiks, un Rožlapu ģimene starpgadījumu aizmirsa. Bija jau arī laiks, jo Annikai jau bija jāpošas skolai, un varēja tikai traucēt, ja kāds sēdētu, un vēl atgūtos no pēkšņās pāvu parādīšanās.
Annika bija priecīga. Nu viņa taču varēs sevi saukt par piektklastnieci! Ak... Un vēl nāks klāt jaunas stundas... Nu bet ša vai tā, savus mīlulīšus viņa neaizmirsīs.Annija jau ies trešajā klasē. Arī viņa ir laimīga. Viņai gan nekas liels nemainīsies.
"Annika, ko tu tur tik ilgi čammājies? nāc lejā! mēs nepaspēsim aiziet pie šuvējas!' Pēc piecām minūtēm, lai gan saģērbusies dienas drēbēs, bet miegaina pa trepēm nokāpj Annika:"Kur mēs iesim? man vēl jāpabaro dejotājs un Aktrise, tad vēl Karolīna un Karolīns. Un es vēl neesmu paēdusi brokastis!" "Meitiņa mīļā! Mēs ejam izņemt tavu skolas tērpu! ko, tu pirmajās septembrī plika iesi uz skolu? nē taču! tā kā beidz muldēt un sēdies pie galda!"Annikas mamma laikam ļoti uztraucās, jo visu laiku, žestikulēja, un sita ritmiku ar labo un kreiso kāju pārmaiņus."Liecies taču mierā Gabriela! Bērns taču tikko pamodās, bet tu jau sāc ar savu muldēšanu!" Arturs protestēja pret sievu." Ak tad es ar savu muldēšanu, ja? ES? Es, cienījama dāma, ļoti pieklājīga, jauka, patīkama persona, bet tu saki ka ES ar savu muldēšanu? Jāsmejas pilnīgi!" Un Gabriela pasmīnēja, un atsāka žestikulēt, jo runājot to nezkapēc bija pārtraukusi."Starpcitu, meitiņ, Kāpēc tu kāmīšus nevareji pabarot tad kad baroji pārējos dzīvniekus?"Arturs pievērās iepriekšējajai tēmai:"Un ja tu viņus baroji tagad, tad kādēļ, tu pārējos dzīvniekus nevari pabarot tad kad baro kāmīšus?" Bet atbildi viņš nesaņēma, jo Annika jau bija izgājusi."Artur, tu taču zini, ka Annikai tie tavi jociņi nepatīk! viņai vairs nav Annijas vecumā, ka visam notic! Viņa labi zin, ka tu zini atbildi uz savu jautājumu."Un pateikusi savu sakāmo, Annikas mamma paķēra lietussargu, un izgāja.
Pēc pāris minūtēm Annika ar savu mammu jau bija pie šuvējas. Šuvēja bija laipna, Garmataina sieviete. Viņa bija tāda pati kā Annikas mamma, ja neskaita, ka Šuvējas[vārdā Gerberas]Mati bija nedaudz čirkaināki kā Annikas mammai. Bet tā viņām bija vienāda balss, un vecums arī. Ja abas salika kopā viņas nevarēja atšķirt. Un arī atsevišķi nevarēja. Tajā brīdi kad abas jaunkundzes ienāca, viņa glaudīja savu kaķi, Prūsiju. Tas bija vienīgais kas viņai bija palicis. Viņa dzīvoja te, un viņai nepiederēja vairāk, kā viņas apģērbs un kaķis."Sveikas! Jūs laikam atnācāt pēc savas skolas formas? te tā ir, uz galda!' Gerbera ierunājās savā skanīgajā balsī.Annika žigli paķēra maisiņu ar savu jauno apģērbu. Tad viņa pienāca klāt ģerberai, un čukstus teica:"Gerberas tante, es jums iedošu vienu zīmīti! Bet laset tikai tad, kad mēs jau esam nogriezušās! Un nevienam svešam neko nestāstiet! labi? Nevienam, nevienam!Tad kā būs? neteiksiet?" "Nē... bet ja drīkst zināt kas ir
šajā lapiņā?"Gerbera tikpat klusi vaicāja, pie reizes ielikdama lapiņu kabatā."Izlasiet!' Annika teica, un žigli izgāja laukā. Viņai sekoja mamma. Kad viņas pagāja tālāk, Annika palūkojās atpakaļ un varēja redzēt ka Gerbera taisās lasīt, tāpēc lai neradītu liekas aizdomas, turpināja iet neskatoties atpakaļ."Ko jūs tur sačukstējāties ar Gerberas tanti?' Annikas mamma vaicāja Annikai."Ai, neko īpašu. Es tikai teicu, lai apskatās jauno iznākušo avīzi un man pasaka kā bija.Man gan liekas ka tur tikai kaut kāds sviests ir.' Annika teica, un Viņas mamma nolēma neko neiebilst.
Kad viņas abas bijā pie mājām, pie vārtiem Anniku jau gaidīja Signija.Tā jautājoši lūkojās uz Anniku.''JĀ, es tūlīt nākšu!"Annika noteica.
Pēc pāris minūtēm abas meitenes jau pastaigājās pa parku. Signijai līdzi bija viņas kaķis. Kādu laiku viņas gāja tā klusēdamas. Tad Signija laikam atcerējās ko gribējusi teikt:"Klausies, tu iedevi Gerberas kundzei to lapiņu, ko?" "Jā! Es domāju ka viņa būs šokā! Iedomājies, kā tu rīkotos, ja saņemtu lapiņu no savas Mātes? Kurā rekstīts ka tu esi kādas apmeklētājas mātes māsa? Es personīgi būtu ŠOKĀ! bet tu?"Annika vaicāja?"Es arī!" Signija piekrita.'Eu! skaties, tu viņa nāk! esam mierīgas! Kas zin, ko viņa teiks?"Signija teica. Tiešām. Viņa tur nāca. Smaidot līdz ausīm. Pamanījusi meitenes, tā iesaucās un apsēdās uz soliņa, tā aizinot meitenes piesēst. Meitenes pieņēma uzaicinājumu.Pēc īsa klusuma brīža Gerbera teica:"Annika, es izlasīju tavu zīmīti. Tad es uzreiz steidzos pie tavas mammas.Kad es to pateicu tavai mammai, viņa sākumā neticēja, bet kad es parādīju to zīmīti, viņa kaut ko atcerējās, un teica, ka tiešām, mamma viņai teikusi kaut ko par māsu, bet viņa laidusi gar ausīm un nav ticējusi. Bet tagad viņa saprot ka mamma nav melojusi. Jā, viņas mamma esot viņu atdevusi audžu vecākiem, jo neesot spējusi apmaksāt. Zīmītē, viņa saka, ka tad kad viņa nomirs, viņa būs laimīga ja zinās ka meita viņai piedevusi. Un es piedodu jo tā bija tikai apstākļu sakritība. Ak.....Bet tagad es varēšu pie jums dzīvot. Ievākšos ar savu kaķīti. Ceru ka mani pieņemsiet!" Runājot Gerberai bija izkaltusi mēle un vinai vajadzēja padzerties. Bet viņas bija dvīnes!!! Annika bija ļoti, ļoti laimīga. Naktī viņa vēl ilgi negulēja, jo pārunāja dienas notikumus ar Signiju kas bija palikusi pa nakti. Viņas abas nosprieda, ka diena ir izdevusies.

---

Trešā daļa.
Prūsijas blēņas.


Tā kā šuvēja Gerbera, pareizāks sakot,tagad jau mātesmāsa bija pārcēlusies uz dzīvi Rožlapu ģimenē, bija dažas izmaiņas.

Pirmkārt - mazais[patiesībā dezgan lielais]kambarītis ko Rožlapu ģimene izmantoja segām, lampām, svečturiem un citām lietām, kļuva par Gerberas dzīvokli.

Otrkārt - Ģimenē ievācās arī Gerberas Kaķene Prūsija. Un protams arī viņa aizņēma vietu, lai gan Gerberas istabiņā.

Treškārt - Kambarīti Gerbera pārkrāsoja, izrna, remontēja un iekārtoja pati.

Ceturtkārt - Tā kā Gerbera strādāja mājās, vairs bērnu pieskatīšanai nevajadzēja runāt radiniekus, kas pēctam vienmēr gaudās, cik kafija te rūgta, cik ļoti nepaklausīgi bērni un cik noguruši viņi jūtas.

Piektkārt - Māja ar Trīs pieaugušajiem vienmēr ir drošāka nekā ar diviem vai vienu.

Tātad kādu dienu, kad Annija un Annika bija aizgājušas uz skolu, notika kas neparasts - Pāvu ģimene sāka knosīties un ierīgoja savu migu vēl dziļāku un pilnāku ar zariem, dūnām, lapām nekā parasti. Trusiene iebīdīja vīru ar bērniem[viņai bija piedzimuši vēl četri - Piciņa, Peciņa un Pīciņš]alā, tad aizskrēja un atnesa ļoti daudz visa kā - Ābolus, bumbierus, krēķus, žagarus, jaunos dzinumus un tā tamlīdzīgi, un tad ielīda alā ar visiem labumiem arī pati. Karolīna un Karolīns [kuriem kopā ar bērniem bija ierīgota tāda kā iekšēja ala kas atradās mājās, protams, ar žodziņu] ar bērniem ielīda alas dziļākajā nostūrī, un tad sāka kārtot guļamistabas un rakst papildus alas un izstabas, piepildot tās ar ēdienu un dūnām. Lapsiņa Roze uztraucās ne pa jokam - kopā ar saviem nesen dzimušajiem - Rožuku un Roziju tā samedīja ēdienu un arī ielīda savā alā.
Vārdu sakot visi dzīvnieki bija ļoti uztraukušies. Un kā nu ne - tuvojās ziema. Bet bija taču Ruens sākums! Lai gan termometrs rādīja krietni zem nulles, ārā zaļoja zāle, un lapas nemaz nebija palikušas krāsainākas. Pēdējās puķes vēl gozējās saulē.Tas visiem likās tik dīvaini! Viņi vēl pat nebija sagatavojušies uz tik drīzu ziemu! Mistres Rožlaps ieslēdza dzīvoklī apsildīšanu, un atsēdās pie televizora. Viņš ieslēda ziņu raidījumu. "Noticis kaut kas nenormāls! Termometrs rāda zem trīsdesmit grādiem pēc Celsija, bet ir rudens sākums! Lapas zaļas, un ejot laukā aukstumu nejūt nemaz! Un dīvainākais ir tas - Lai gan to ka ir zem trīsdesmit grādiem rāda tikai termometrs, un ārā ir pāri plus trīsdesmit, dzīvnieki, jau ierokas alās, un uzvedas tā itkā patiešām būtu tik auksts! Turmākajās dienās, gan laiks turēsies virs pluss trīsdesmit grādeim bet...Mūsu laiks ir beidzies... Uzredzēšanos!" Misters Rožlaps palika kā sastindzis un vērās termometrā. Kas noticis ar dzīvniekiem un termometru?
Tai pat laikā Gerberas kundze pastaigājās pa parku. Viņa jau uzreiz sajuta ka kautkas nav kārtībā. Viņs saprata kāpēc. Viņa paskatījās savam kaķim acīs"Kas tev lika sadarīt tādas blēņas?" Prūsija bija domājusi ka saimniece  nosarks, ka viņas kaķene ir gudrāka par viņu, bet nē... Saimnieces acis bija ļoti nopietnas. "Laabi... Mrr...Ja jau... ja jau tu... tā gribi...Mrrr....nu...mrr....nu labi...mrrr.....tikai... laid mani...mrrr.....ees... visu...mrr... izlabošu...ņaaau...mrr...." Prūsija noteica. Gerbera teica:"Ej tad! ej, ej! tikai nāc arī atpakaļ!' Gerbera beidzot arī pasmaidīja.
Pēc pāris minūtēm kaķene atgriezās. Apmierināti ņurdot, tā ierāpāc saimniecei klēpī. Ar savu acu skatienu, viņa pavēstīja ka viss ir vislabākajā kārtībā.
Un bij arī! Visi dzīvnieki kā uz burvja mājienu sāka strādāt, spēlēties, medīt, un darīt visu, kas dzīvniekam pieklājas. Mistera rožlapa acis vēl jo vairāks sāka izbrīnīti vērot termometru. Jo tagat tas rādīja pareizi! +33 grādi pēc celsija! Visa pilsēta bija apjukusi un priecīga.
Annika, Annija un viņu mamma atnāca, un protams, visu zināja. "Nu gan brīnumi, vai ne?" noprasīja Annija, un visi piekrita.

-----

4.daļa
Sastapšanās ar dejotāju.



Annija jau labu laiku negāja uz skolu. Kā jau var saprast, viņa bija slima. Iemesls arī nav tālu jāmeklē. Tā kā bija Novembris, viņa varēja tikai un vienīgi saaukstēties.
Tātad tagad visi Annijas dzīvnieki bija jābaro Annikai.


Annika nepagurdama tagad mazgāja traukus. Viens pēc otra tie iegūla trauku žāvētāja starpiņās. Klusi šļācās ūdens, un spožā rīta saule atstāja ēnu, uz veco izlietni. Ārā aiz loga čivināja putni, un Annika tik ļoti gribēj tikt ārā! Viņa būtu gatava atdot visu, ja vien varētu. Ak, viņa nodomāja: Laimīgie dzīvnieciņi! Viņiem nekad nekas nav jāmazgā! Viņi var sveiki un veseli staigāt apkārt, ēst ogas un spēlēties... Bet man... Annika skumji noraudzījās uz palielo trauku grēdu, kas vēl gaidīja ūdens un švammes pieskārienu. Annikai likās ka šis ir briesmīgākais piekdienas rīts viņas mūžā. Ko dod tas ka ir brīvdiena, ja ir jāmazgā trauki...
Viņa nezināja, ka atgadīsies kas ārkārtējs.

Annika garlaikoti palūkojās uz izstabas stūri. Ne jau lai pamanītu kko, bet tāpat, aiz garlaicības, lai nebūtu jālūkojas uz to kas vēl jādara. Bet tas ko viņa tur ieraudzīja, pārspēja pat runājošo lilliju, ko viņa bija sastapusi!"Spiedzošie krokodili!" Viņa izsaucās un saplēsa balto porcelāna šķīvi. Tur Dejoja kāda maza, smalka un slaida meitenīte. Viņa bija labi ja tik maza kā mazais pirkstiņš. Viņai bija smalka, pieguļoša, perlamutra krāsas kleitiņa. Mazas baltas kurpītes, un gari, cirtaini brūni mati. Viņas mazās rociņas čīgāja mazu, smalku vijolīti. Viņas smalkās lūpas ritmiski šūpojās. Annika neko tādu tiešām nebija redzējusi!
"La...labdien.... va...va...vai jūs nepateiktu KAS jūs esat?" Annika diezgan nedroši prasīja. Viņai par lielu pārsteigumu, būtne pārstāja čīgāt, un piegāja Annikai klāt."Es jau zināju ka jūs būsit pārsteigta. Nēesat jau vienīgā kas šādi reaģē. Jūsu māte reaģēja tāpat, jā, un Gerbera arī..." "Kā! Jūs pazīstat manu mammu un Gerberu?" Annika bija parsteigta."Jā. Bet tagad tev izstāstīšu vairāk par sevi. Mani sauc par Kamerlīzi. Es esmu mūžīgā dejotāja. Bet tas nenozīmē ka man tikai jādejo. Man visu laiku ir, vai nu jādzied, jāčīgā, jādejo, jādzejo vai jādara kaut kas. Nu, tu jau saproti, tas ir kautkas, kā lāsts. Bet par to es tev nevaru stāstīt..." "Kāpēc? Kas tev neļauj stāstīt man?" Annika gribēja uzzināt."Pagadi citu reizi..."

----